11 dīvaini un interesanti fakti par Kinoakadēmijas balvu „Oskars”

Kopš pašiem pirmsākumiem 1929.gadā, Kinoakadēmijas balva un tās ikoniskā Oskara statuja kļuvušas par augstākās izcilības zīmolu, ko alkst saņemt aktieri un filmu veidotāji.

Tiesa, dažkārt apbalvoto nomināciju spožums tiek aizēnots ar sabiedrības pretenzijām, tomēr pasākums joprojām piesaista starptautisku uzmanību un ir paspējis izdalīt 2809 Oskarus 1853 cilvēkiem 83 ceremonijās. Visā šajā laikā par ceremoniju radušies vairāki ļoti interesanti fakti un statistika, ko apkopojuši portāla geekosystem.com veidotāji:

  1. Patiesībā Oskara ieguvējiem viņu statuetes nepieder. Pēc apbalvošanas uzvarētājiem jāparaksta vienošanās, ka, ja viņi kādreiz vēlēsies pārdot savas statuetes, tās vispirms jāpiedāvā Kinoakadēmijai par 1$. Ja viņi atsakās parakstīt šo vienošanos, tad nevar saglabāt savu trofeju. Šis likums ir spēkā kopš 1950.gada, kas nozīmē, ka vecākas statujas dažkārt mēdz parādīties tirgū. Tomēr šajā gadījumā jābūt gatavam maksāt daudz vairāk nekā 1$ – Stīvens Spīlbergs 2001.gadā nopirka Betas Deivisas Oskaru par 578 000 $ un noziedoja to atpakaļ Kinoakadēmijai, bet Maikls Džeksons 1999.gadā samaksāja vairāk nekā miljonu dolāru par Deivida Selznika balvu.
  2. Oskaru vēsturē lielākais zaudētājs ir Kevins O’Konels, skaņas pārrakstīšanas inženieris. Kopš 1983.gada viņam bijušas 20 nominācijas, sākot ar viņa darbu filmā „Terms of Endeatment” līdz pat „Transformers” 2007.gadā. Tomēr viņš nav saņēmis nevienu Oskaru.
  3. Lai filmu vispār sāktu izskatīt nominācijai, tai jāatbilst diezgan augstām prasībām: tai jābūt vismaz 40 minūtes garai, filmētai uz 35mm/70mm filmas lentas vai arī progresīvās skenēšanas 24 vai 48 kadru Digital Cinema formātā, ar minimālo rezolūciju 2048×1080 pikseļi. Tai par samaksu jābūt rādītai Losandželosā vismaz 7 dienas. Visus noteikumus vari izlasīt šeit.
  4. Pēdējais noteikumu punkts par filmas ekranizēšanu Losandželosā ir īpaši interesants, jo tas 1952.gadā liedzis Kinoakadēmijas balvu iegūt Čārlijam Čaplinam ar filmu „Limelight”. Kad beidzot 1973.gadā filma tika ekranizēta Losandželosā, tā tika nominēta un ieguva balvu par labāko oriģinālo vērtējumu.
  5. Viens no dīvainākajiem uzvarētājiem ir Lielbritānijas Informācijas ministrija, kas 1942.gadā ieguva balvu par dokumentālo drāmu „Target of Tonight”. Ne jau katru dienu valsts kara laika propaganda iegūst ievērojamus apbalvojumus!
  6. Tikai viens Oskars ir ieguvis Oskara apbalvojumu. Tas bija Oskars Hameršteins II, kas ieguva divus apbalvojumus par labāko dziesmu.
  7. Vēriens, ar kādu notiek apbalvošanas ceremonijas, ir kļuvis leģendārs un tā mērogi – pat šokējoši. Pieņemšanā pēc ceremonijas vakariņotājiem tiek pasniegtas 1200 šampanieša pudeles, 1000 langusti, 1200 Kumamoto austeres un 18kg kaviāra. Turklāt nedrīkst aizmirst arī aptuveni 7kg pārtikas zelta putekļu, kas domāti 4000 Oskara šokolādes statujām.
  8. Kodak teātrī, kas ir jaunākā Oskaru ceremonijas mājvieta, ir 3332 sēdvietas. Protams, ne visi var ierasties, tāpēc, lai liktu auditorijai izskatīties piepildītai, tiek algoti speciāli sēdvietu aizpildītāji, kas pelna 125$ stundā.
  9. Var teikt, ka Oskars kļuvis bēdīgi slavens ar savu attieksmi pret pārlieku garām un emocionālām uzvarētāju runām. Tas sākās 2002.gadā, kad ceremonija ievilkās ārkārtīgi ilgi – uz četrām stundām un 23 minūtēm. Kopš tās reizes Akadēmija ieviesusi 45 sekunžu limitu, kas nosaka, ka katra runa, kas būs garāka par 45 sekundēm, tiks pārtraukta ar orķestra palīdzību, jo Kinoakadēmija uzskata, ka ir nedaudz neērti skatīties kā pieaudzis cilvēks ar patiesu aizkustinājumu raud un šņukst.
  10. Runājot par pieņemšanas runām – visīsākais runas laiks pieder Viljamam Holdenam un slavenajam režisoram Alfrēdam Hičkokam. Viņi abi savās runās vienkārši pateica „Paldies.” Oskara statuja, iespējams, ir populārākā un atpazīstamākā apbalvojumu ikona, tomēr vēl slavenāka varētu būt frāze „Un uzvarētājs ir…”. Sākotnēji balvu pasniedzēju to izmantoja, lai paziņotu balvas saņēmēju, tomēr ar 1989.gadu tā palēnām tika aizstāta ar vēlamākiem ievadvārdiem – „Un Oskars tiek…”. Tas iespējams tādēļ, lai neliktu zaudētājiem justies tik slikti.