Laipnība pret svešajiem – savāds paradums? Ne gluži!

Cilvēka impulsi būt laipnam pret nepazīstamiem cilvēkiem nav novirzīšanās no bioloģiskās normas, kā var šķist, raksta The Economist.

Laipnība

Neparastā homo sapiens evolūcija ir četru lietu attīstības rezultāts: inteliģence, valoda, spēja gatavot darbarīkus un sadarbošanās. Mainoties laikiem, mainījusies arī antropologu pievērstā uzmanība katrai no sastāvdaļām, izceļot kādu no tām kā galveno attīstības veicinātāju. Šobrīd sadarbošanās ir centrālais temats šajā pētniecībā, kas cenšas saprast, kāpēc cilvēki labprāt sadarbojas ar nepazīstamiem indivīdiem, apzinoties, ka paši var tikt apkrāpti vai piemuļķoti?

Mums ir tendence uzticēties cilvēkiem, kurus, mūsuprāt, nekad vairs neredzēsim, pie tam, mēs cenšamies rīkoties pēc iespējas godīgāk – tā rāda pētījumi, kuros cilvēki spēlēja spēles uz naudu. Uzticēšanās evolūcija teorijā lielākoties tiek skaidrota ar cilvēku savstarpējo radniecību vai ilgstošu pazīšanos, kas norāda uz apziņu par abpusēju izdevīgumu un saprašanos. Tomēr uzticība svešiem cilvēkiem šķiet nesaprotama – kas liek mums būt pieklājīgiem? Zinātnieki to skaidro ar dažādu faktoru ietekmi, kuri mūs spiež tā rīkoties.

Lai arī nav iespējams izpētīt sadarbošanās evolūciju, to var simulēt ar datoru palīdzību, pēc tam analizējot rezultātus. Kādā pētījumā tehniski ar datora palīdzību tika simulēta cilvēku saskarsme – gadījumi, kuros cilvēki sadarbojas ilgstoši un tādi, kuros notiek vienas reizes tikšanās. Kā rāda rezultāti, laipnība ir labāka izvēle, pat ieskaitot reizes, kad tiekam apkrāpti. Lai arī pasaule nav maza, mēs nekad nezinām, vai vēlreiz nesastapsim cilvēku, kuru piekrāpām. Un kāds, kurš reiz piekrāpts, otrreiz neuzticas, tādējādi mums ir izdevīgāk atstāt par sevi labu iespaidu. Pavisam vienkārši – laipnība atmaksājas!