Ārsti, iespējams, sevi ārstētu ar citām metodēm nekā savus pacientus

Saskaņā ar pēdējiem pētījumiem nozarē, Katrīna Hobsona ir uzrakstījusi rakstu par to, kā ārsti piemērojamo ārstēšanās metodi paši priekš sevis izsver atšķirīgi kā metodes saviem pacientiem.

Ārsts, dakteris

Sev ārsti visdrīzāk piemēros ārstēšanos ar augstāku mirstības koeficientu, taču mazāk iespējamiem nopietniem blakusefektiem nekā viņi izvēlētos saviem pacientiem – vēsta 940 primārās aprūpes ārstu aptauja, kurā tiem tika lūgts izvēlēties vienu vai otru konkrētas kaites ārstēšanas scenāriju.

“Pats fakts, ka ir jāsniedz profesionāls ieteikums otram cilvēkam, maina psiholoģiskos procesus, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu”, apgalvo pētījuma autori no Mičiganas un Djūka universitātes.

Pītera Ubela, viena no pētījuma autoriem, prāt, tas nozīmē, ka pacientiem vajadzētu pārliecināties, ka ārsti saprot viņu vērtību hierarhiju un vajadzētu lūgt ārstiem pamatot sevis sniegtās rekomendācijas.

Pētījumā, kas publicēts “Archives of Internal Medicine”, tika piedāvāts viens no diviem klīniskajiem scenārijiem. Viens – zarnu vēzis, otrs – putnu gripa. Nejauši izvēlētiem ārstiem terapeitiem tika lūgts izvēlēties ārstēšanas metodi sev un metodi, ko ieteiktu pacientiem.

Viena no zarnu vēža ārstēšanas metodēm bija operācija, kas garantē pilnīgu atveseļošanos 80% gadījumu, taču 16% gadījumu nav veiksmīga un pacients mirst divu gadu laikā, bet 4% gadījumu izārstē, taču ar tādām komplikācijām kā hroniska caureja, kolostomija. Otrā metode bija cita veida operācija, kas arī izārstē 80% pacientu bez komplikācijām, taču neizārstē 20%.

Metode ar mazāku nāves risku šķiet loģiska izvēle, taču 38% ārstu sevis ārstēšanai izvēlējās ārstēšanas metodi ar augstāku mirstības rādītāju, neriskējot iegūt kādas komplikācijas. Tikai 25% ārstu no otras grupas atzina, ka ieteiktu šo metodi saviem pacientiem. Putnu gripas gadījumā 63% ārstu sevis ārstēšanai izvēlējās metodi ar augstāku mirstības rādītāju, taču saviem pacientiem to ieteica tikai 49%.

Tas nenozīmē, ka ārsti kā likums pieņem mazāk riskantus lēmumus savu pacientu ārstēšanā nekā sevis paša, bet gan ka zemapziņas psiholoģiskie lēmuma pieņemāanas aspekti ir citi, uzskata Dr.Ubels. Viņš iesaka: “neprasi padomu ārstam pirms neesi drošs, ka viņš pazīst kaut nedaudz tavu personību, tai skaitā to, ko Tu vērtē augstāk – dzīves kvalitāti vai ilgumu”.

Dr.Ubels uzsver, ka ārstam pieņemot vienu vai otru lēmumu ir jāņem vērā pacienta vērtību sistēma, ne sava, un jābalstās uz principu “kas man kā ārstam būtu jādara”, savukārt, pacientiem vienmēr jāprasa ārstu pamatot vienu vai otru lēmumu, lai redzētu vai pamatojums saskan ar paša pacienta redzējumu.