Digitālā gadsimta slēptie ziņojumi

Wired.com iepazīstina ar steganogrāfiju digitālajā gadsimtā jeb to, kā informācija tiek slēpta jeb kodēta citas informācijas iekšienē.

Informācijas kodēšana

Grieķu vēsturnieks Hērodots bija pirmais, kurš 440. gadā pirms Kristus aprakstīja slēpto ziņojumu iespējas, ko izmantoja tā laika spiegi. Viņš sabiedrībai atklāja, ka vaska plāksnītes koka aizmugurē var iegravēt slepeno tekstu un pēc tam to atkal pārklāt ar vasku. Ja šī vaska plāksnīte nokļuva ienaidnieka rokās, tā neļāva nojaust, ka sevī glabā kaut ko slepenu. Pašu procesu sauc par steganogrāfiju – viena ziņojuma noslēpšana citā.

Divus tūkstošus gadu vēlāk pusaudži dara kaut ko līdzīgu sociālajā portālā Facebook. Kas mūsdienu pusaudžus ir pārvērtis grieķu spiegos? Protams, ka vecāku problēma. Ja mācies vidusskolā, liela daļa tavas socializācijas notiek tiešsaistē, taču jaunās tehnoloģijas apguvušie vecāki parasti cenšas pievienot savus bērnus Facebook “draugu listei” un līdz ar to arī seko līdzi viņu publicētajiem ziņojumiem. Šeit arī rodas komunikācijas dilemma. Skolēns vēlas atjaunot savu statusu, lai viņa draugi zinātu svaigākos notikumus viņa dzīvē, taču ne tik atklāti, lai vecāki nojaustu par visu notikušo.

Pusaudži nu jau publicē Facebook statusus divos slāņos – tekstus ar “maigu pārklājumu” saviem vecākiem un ar dziļāku un bagātāku nozīmi, kas ir saprotama tikai tuvākajiem draugiem.

Intervijā kādā skolniece atklāja savu pieredzi ziņojumu kodēšanā. Klases ekskursijā viņa šķīrās no puiša un, protams, vēlējās par to paziņot saviem draugiem, bet pavisam noteikti ne savai mammai, kurai, pēc meitenes domām, par šādiem jaunumiem draudētu sirdslēkme.

Tā nu pusaudze publicēja piedziedājumu melnā humora Montija Pītona dziesmai, kuru izpilda grupa cilvēku, kas tiek piesisti pie krusta. (”Always look on the bright side of life / Always look on the bright side of life!”) Viņas tuvākie draugi, kas bija lieli šīs filmas fani, uzreiz saprata atsauci uz dziesmu un sazinājās ar meiteni, lai viņu atbalstītu. Taču viņas māte šo filmu nebija redzējusi, tāpēc nodomāja, ka meita ir priecīga un pauda savu sajūsmu par to.

Dziesmu tekstu publicēšana, lai izteikti savas sajūtas un garastāvokli, ir viens no populārākajiem mūsdienu steganogrāfijas trikiem, jo pusaudži seko līdzi jaunumiem popmūzikā, ko turpretī nedara viņu vecāki.

Protams, ka šādu izteiksmes veidu depresīvi var uzskatīt par rādītāju tam, kā tiešsaistes dzīve arvien smagāk sarežģī pusaudžu ikdienu. Taču par to nevajadzētu pārāk uztraukties. Pusaudži ir pieraduši dzīvot tiešsaistē (ikdienas tur cenšoties saglabāt draudzību ar cilvēkiem, ar kuriem nemaz vairs netiekas realitātē), taču viņi ilgojas arī pēc privātuma. Tādēļ viņi cenšas “hakerēt” valodu un sistēmas.

Daudzi tīņi bloķē savus Facebook profilus, kad atslēdzas no interneta, lai neviens nevarētu redzēt viņu publikācijas un ziņojumus. Kad viņi atkal vēlas pieslēgties tiešsaistes pasaulei, viņi profilus atkal aktivizē, tādējādi radot virtuālu klubu, kurā tiek kontrolēts uzturēšanās ilgums.

Wired.com uzskata, ka šī sociālā steganogrāfija pierāda, ka cilvēki joprojām nav apmierināti ar saviem interneta rīkiem. Un cilvēkiem ir vajadzīgas labākas iespējas, uzlabotus komunikācijas rīkus, iespaidīgakas inovācijas. Bet vai tiešām? Varbūt vienkāršāk ir neizpaust informāciju publiski, kas nav domāta visiem, un par savām privātajām lietām runāt aci pret aci ar draugiem?